Cīnītāju piemiņai…

Pieminot 14. jūnijā represiju upurus, sevišķu godu vēlos atdot tiem, kuri cīnījās. Kuri Brīvību pelnījuši visvairāk, jo bija gatavi atdot par to savas dzīvības!

1. Frīdrihs Feldmanis (1911) – Latvijas armijas 10. Aizputes kājnieku pulka virsleitnants. Ieskaitīts sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā. Nošāva krievu majoru Doroščenko Litenē 14.06.41, un tika nogalināts.
2. Arvīds Lulla (1900) – Latvijas armijas 623. artilērijas pulka kapteinis. Ieskaitīts sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā. Šāva uz čekistiem Litenē 14.06.41. Nošauts Astrahaņas cietumā 28.11.41.
3. Kalupes pag. policists un aizsargs Jānis Babris (1904) pretojās izsūtīšanai: nošāva grupas vadītāju — milicijas iecirkņa pilnvaroto Slicu un ievainoja rokā LK(b)P Daugavpils pilsētas komitejas pilnvaroto un partijas kandidātu Jozānu. Pats Babris aizbēga. Uz Krasnojarskas novada Dzeržinskas rajonu deportēja viņa sievu Darju (1900-1947), kā arī dēlus Viktoru (1934-1942), Pēteri (1930) un Ēvaldu (1926). Abi pēdējie izdzīvoja un atbrīvoti 14.03.57.
4. L.k.o.k. Kārlis Zālītis (1895) – Valkas apriņķa kara priekšnieks 1939.-40. gadā. Nošāva vienu no čekistiem 14.06.41. savā dzīvoklī Rīgā, Šarlotes ielā 28-1, un pēc tam nošāvās. Arestēja viņa meitu Veltu (1922), kura nonāca Molotovas apgabala “Usoļlagā”. Viņas tālākais liktenis nav zināms.

Jānis Ratkevičs

Priekšlikumi inovāciju jomā

Stompaku partizānu piemiņai

Sestdien, 6.aprīlī, esam Viļakā, 12 cilvēki. Pārgājiens var sākties! No Viļakas dodamies uz Stompaku purvu. Sniega segas biezums krietni pārsniedz gaidīto, vietām ir līdz viduklim. Pārvietoties ar smagām mugursomām ir ļoti sarežģīti. Mugurā daudziem palika tikai t-krekls un virsējā jaka, bet sviedri tik un tā tecēja straumē. Būtu zinājuši - paņemtu līdzi slēpes vai sniega ķepas. Izejam cauri slavenai Viļakas motokrosa trasei. Kādā atpūtas brīdī pie ceļa pie mums pienāk vecs vīrs un jautā vai esam korejiešu desants... Pie ceļa pagrieziena uz Stompaku partizānu apmetnes vietu mums pievienojās vēsturnieki Inese Dreimane un Zigmārs Turčinskis. Brienam pa dziļo sniegu uz partizānu nometnes vietu. Apskatam nometni un uzklausām vēsturnieku stāstīto par tā laika notikumiem.

1945. gada janvārī Pētera Supes (segvārds Cinītis) nacionālo partizānu grupa sāka veidot partizānu nometni. Nometnē bija aptuveni 28 bunkuri, pastāvīgi uzturējās 300 partizānu un aptuveni 100 civiliedzīvotāju, kuri slēpās no represijām. 2. martā notika kauja ar čekas karaspēku pēc kuras partizāni izlauzās no ielenkuma un sadalījās mazākās grupās lai turpinātu cīņu. Grupas uzturēja savstarpējos sakarus un turpināja pretošanos līdz 50-to gadu sākumam.

Pēc nometnes apmeklējuma iekārtojām nakšņošanas vietu. Izrakties cauri sniegam līdz zemei jau bija problēma. Varam uz savas ādas izbaudīt kādas grūtības partizāniem sagādāja šādos laika apstākļos rakt bunkurus. Sagatavojām vakariņas uz ugunskura un dodamies gulēt. Naktī temperatūra nokritās līdz astoņiem grādiem zem nulles, laika ziņās teica, ka klajumos pat līdz mīnus 14. Teltīs samērā silts un var gulēt pat ar zināmo komfortu. Daži izbauda meža brāļu romantiku un guļ bez teltīm, tiem ap pieciem no rīta paliek vēss. Nākamajā dienā izmetam nelielu loku pa meža ceļiem un atgriežamies Viļakā. Paldies Tomam Bordānam par maršruta izstrādi un pārgājiena vadīšanu!

Jānis Ratkevičs